Silīcija metālu parasti klasificē pēc dzelzs, alumīnija un kalcija satura, kas ir trīs galvenie piemaisījumi, kas ietverti silīcija metāla sastāvā.Pēc dzelzs, alumīnija un kalcija satura silīcija metālā, silīcija metālu var iedalīt 553, 441, 411, 421, 3303, 3305, 2202, 2502, 1501, 1101 un citās dažādās pakāpēs.
Rūpniecībā silīcija metālu parasti ražo, reducējot silīcija dioksīdu no oglekļa elektriskā krāsnī.Ķīmiskās reakcijas vienādojums: SiO2 + 2C → Si + 2CO, lai silīcija tīrība būtu 97–98%, ko sauc par silīcija metālu.Pēc kausēšanas, pārkristalizācijas, piemaisījumu noņemšanas ar skābi, tika iegūta 99,7–99,8% silīcija metāla tīrība.
Silīcija metāls sastāv galvenokārt no silīcija, un tāpēc tam ir līdzīgas īpašības kā silīcijam.Ir divi amorfā silīcija un kristāliskā silīcija alotropi.Amorfais silīcijs ir pelēks-melns pulveris, kas patiesībā ir mikrokristāls.Kristāliskajam silīcijam ir dimanta kristāliskā struktūra un pusvadītāju īpašības, kušanas temperatūra 1410 ℃, viršanas temperatūra 2355 ℃, blīvums 2,32 ~ 2,34 g/cm 3, Mosa cietība 7, trausls.Amorfai silicifikācijai ir aktīvas ķīmiskās īpašības, un tā var intensīvi sadegt skābeklī.Tas var reaģēt ar nemetāliem, piemēram, halogēnu, slāpekli un oglekli augstā temperatūrā, kā arī var reaģēt ar metāliem, piemēram, magniju, kalciju un dzelzi, veidojot silicīdus.Amorfais silīcijs gandrīz nešķīst neorganiskajās un organiskajās skābēs, ieskaitot fluorūdeņražskābi, bet šķīst slāpekļskābes un fluorūdeņražskābes maisījumā.Koncentrēts nātrija hidroksīda šķīdums var izšķīdināt amorfo silīciju un atbrīvot ūdeņraža gāzi.Kristāliskais silīcijs ir salīdzinoši neaktīvs un neiztvaiko ar skābekli pat augstā temperatūrā.Tas nešķīst jebkāda veida neorganiskās un organiskās skābēs, bet šķīst slāpekļskābes un fluorūdeņražskābes maisījumā un koncentrētos nātrija hidroksīda šķīdumos.
Publicēšanas laiks: 17.04.2023